Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas par vācu okupācijas laiku Latvijā (3)

Turpinājums „Bērnības un pusaudža gadu atmiņām“

Laikraksts Latvietis Nr. 582, 2020. g. 17. febr.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Otrais turpinājums. Sākums LL580, LL581.

Jēkabpilī spēlē teātri

Kad austrumu fronte jau bija pavirzījusies aiz Latvijas robežām, pamazām sākās kulturālās un sabiedriskās dzīves atjaunošanās. Protams, tikai par tik, par cik okupācijas vara to atļāva.

1941. gada oktobrī savu darbību atjaunoja jauktais koris. Tautas Palīdzības dramatiskā kopa sāka darbu 8. novembrī ar J. Zonberga Meldermeitiņu. 29. novembrī notika pirmais koncerts. Kino Aizsargu nama telpās atsāka darbu 25. decembrī. 1942. gada 10. janvārī TP dramatiskā kopa Jēkabpilī uzveda A. Brigaderes Princesi Gundegu un karali Brusubārdu.

Vecāku piedalīšanās Jēkabpils teātra dzīvē sākās 1942. gada 6. aprīlī Tautas Palīdzības dramatiskās kopas uzvestā Jāņa Sārta komēdijā Malu mednieki. Mātei tēlojot malu mednieka Rundāna piedzīvotāju Lūciju, bet tēvam – Dārča tēvu. Nākošo reizi – 1942. gada augustā K. Miķelsones komēdijā Jāju dienu, jāju nakti māte spēlēja Zemgaļu māti, tēvs – vecpuisi Rūsiņu.

Jēkabpils laiks mātei bija palicis ļoti mīļā atmiņā. Māte bieži ar mīlestību un cieņu atcerējās Jēkabpils teātra laikus, kur viņai bija izdevība strādāt Viļa Segliņa vadībā, kur viņai uzticēja vairākas atbildīgas lomas, kur divās lugās viņai bija tādi partneri kā Vilis Segliņš un Teodors Lācis. Teātra spēli viņa bija sākusi jau divdesmitajos gados vairākos lauku pagastos Ziemeļvidzemē, vēlāk abi ar tēvu piedalījās teātra izrādēs Madonā, pēc tam no 1935. gada līdz 1940. gadam – Pļaviņās.

Pirms vairāk nekā 20 gadiem mēģināju apkopot man toreiz pieejamo informāciju par Jēkabpils teātri vācu okupācijas gados. Misiņa bibliotēkā varēju pāršķirstīt ne tikai Jēkabpils Vēstneša, bet arī Daugavas Vēstneša attiecīgo gadu numurus, kur bija lasāmas daudzas, bet ne visas, recenzijas. Tāpat Misiņa bibliotēkā bija saglabājušās arī daļa teātra programmu; dažas programmas bija saglabājušās arī Jēkabpilī.

1998. gadā sakārtoju visu pieejamo informāciju un dažos eksemplāros izdevu apceri Ieskats teātra dzīvē Jēkabpilī vācu okupācijas gados (1941-1944).

Jēkabpilī nodibina patstāvīgu teātri

Domu, Sēļzemes centrā Jēkabpilī izveidot savu teātri, jēkabpilieši bija jau lolojuši daudzus gadus. Tas, pateicoties pilsētas vecākā K. Grabovska gādībai, izdevās tikai vācu okupācijas gados. 1942. gada 26. oktobrī Jēkabpils pilsētas valde un Tautas Palīdzības Jēkabpils pilsētas apriņķa komiteja izraudzīja Jēkabpils teātra direkciju: priekšsēdētājs pilsētas vecākais K. Grabovskis, mākslinieciskais vadītājs V. Segliņš, administrators H. Celmiņš, sekretārs R. Barbals. Režisora asistents, līdzšinējais TP ansambļa režisors Ed. Celmiņš.

Vilis Segliņš teātrī ieveda agrāk neierastu disciplīnu un kārtību. Bija ļoti stingrs, bet taisnīgs savās prasībās. Aktieri respektēja gan viņa autoritāti, gan arī viņa plašās zināšanas teātra mākslā. Lomas sadalot, viņam nebija neviena mīluļa. Jau pirmajā mēģinājumā lugas inscenējums bija izstrādāts līdz pēdējam sīkumam, no tā ļoti reti atkāpās. Segliņš Jēkabpils teātrī ienesa Nacionālā teātra garu un spēles veidu. It īpaši tas izpaudās mūsu klasiķa R. Blaumaņa lugās. Aktiera lielākais grēks bija kādreiz Blaumaņa tekstu pateikt saviem vārdiem. Citu autoru lugās kādreiz atļāvās pa svītrojumam, bet nekad Blaumaņa lugās. Visu Blaumaņa lugu tekstus zināja no galvas. Tuvāk par Vili Segliņu var lasīt tīmeklī.

Viena no Latvijas lauku teātra problēmām bija tā, ka izrādes reti sākās laikā. Vai nu aktieri nebija gatavi, vai arī skatītāji ieradās ar lielu nokavēšanos, zinādami, ka izrāde nesāksies noteiktā laikā. Jau ar pašu pirmo izrādi Jēkabpils teātris centās šo problēmu novērst. Afišās, sludinājumos un aizrādījumos bija pasvītrots, ka izrādes sāksies noteiktā laikā, tieši plkst. 19.30. Izrādes sākumu nokavējušiem bija jāgaida līdz pirmā cēliena beigām. Ka šo noteikumu arī patiešām ievēroja, reiz dabūja pārliecināties pat apriņķa vecākais un arī šo rindu autors.

Jau ar pirmo izrādi ieveda abonementa kartes, lai pastāvīgie teātra apmeklētāji varētu sev rezervēt vēlamās vietas pirmizrādēm. Praktiski visas pirmizrāžu vietas piepildīja abonementu karšu īpašnieki.

Kādas reizes Vilis Segliņš bija arī viesis mūsu mājās. Daudz stāstīja par dažādiem kurioziem piedzīvojumiem un nedarbiem uz lielajām skatuvēm. Šķiet, ka dažu labu nedarbu uzdrīkstējās atļauties tikai lielie aktieri.

Pēc otrreizējās padomju okupācijas Vilis Segliņš bija atkal atgriezies Jēkabpilī, par viņa toreizējo darbu liecina piemiņas plāksnīte pie sarīkojuma nama galvenās ieejas. Raksturīgi padomju režīmam – tur noklusēts Viļa Segliņa darbs Jēkabpilī vācu okupācijas gados.

1942./43. gada sezona

Teātri atklāja 28. novembrī ar Līgotņu Jēkaba Bierantos. Tēvs tēloja Bāliņu, bagātu namsaimnieku Rīgā. Māte lasīšanas mēģinājumā bija Annas lomai cauri kritusi. Tas tomēr nekavēja Vili Segliņu viņai uzticēt daudzas citas atbildīgas lomas nākošajos iestudējumos. Šis bija vienīgais Jēkabpils teātra iestudējums, kurā tēvs darba apstākļu dēļ varēja piedalīties.

Izmantojot minētajā apcerē apkopoto informāciju, varēju restaurēt Jēkabpils teātra repertuāru 1942./43. un 1943./44. gada sezonās. Pirmajā sezonā bija uzvesti 9 jauniestudējumi, otrajā – 11. Tikai tajās lugās, kurās māte spēlēja, esmu minējis viņas spēlēto lomu.

Otrais iestudējums. Tikai nedēļu pēc atklāšanas, 5. decembrī, sekoja Irmas Bračas 5 cēlienu drāma Velni. Māte spēlēja vaļinieci Dundurieni.

Trešais iestudējums. M. Zīverta komēdijā Ķīnas vāzē māte spēlēja Cērpa kundzi.

Ceturtais iestudējums. 5. februārī R. Blaumaņa komēdija No saldenās pudeles.

Piektais iestudējums. Jāņa Akuratera komēdija Mīlestības zeme. Visu iepriekšējo četru iestudējumu režisors bija Vilis Segliņš, bet šim uzvedumam režija bija uzticēta Eduardam Celmiņam. Māte spēlēja Almu Liepu.

Sestais iestudējums. Rūdolfa Blaumaņa drāma Indrāni – režisora Viļa Segliņa benefices izrāde, kurā viņš pats tēloja Indrānu tēvu. Māte spēlēja Indrānu māti. Par šīs izrādes apmeklēšanu bez skolas vadības atļaujas man nav labas atmiņas. Tā kā māte spēlēja Indrānu māti un tēvs arī bija pārradies mājā no komandējuma, tad abi gribējām kopīgi noskatīties pirmizrādi. Skolas pārzinis Rasiņš man tomēr atļauju nedeva, jo būšot speciāla skolnieku izrāde. Kad nu ar tēvu mēs tomēr pirmizrādē bijām, tad tēvam bija jāiet pie skolas pārziņa izskaidroties. Tas varbūt bija viens no retajiem gadījumiem, kad kādam skolniekam nedeva atļauju noskatīties skolas mācību programmā uzņemto Blaumaņa darba izrādi. Izskaidrojums jau bija gluži vienkāršs, kļūdas dēļ, skolas pārzinim nebija piedāvāta iespēja iegādāties teātra abonementa kartes.

Septītais iestudējums. Plānoto iestudējumu atvietoja ar dažādu priekšnesumu vakarā uzvesto Sievietes mīlas ieroči Viļa Segliņa režijā.

Astotais iestudējums. Hugo Krūmiņa jautra spēle Sāncenši.

Devītais iestudējums. V. Zonberga dziesmu spēle Meldermeitiņa bija aktieru benefices izrāde E. Celmiņa režijā. Māte spēlēja skolnieču pansijas turētāju Buša kundzi.

No deviņiem pirmās sezonas iestudējumiem māte bija spēlējusi piecos.

Savā pirmajā sezonā Jēkabpils teātris bija devis 27 sarīkojumus, kurus bija apmeklējušas 17 319 personas. Caurmērā katru izrādi bija noskatījušies vairāk nekā 600 apmeklētāju (zālē bija tikai 550 sēdvietas). Ieejas maksa: I v. RM 3,50, II v. 2,50, III v. 1,50. Stāvvietās – RM 1,00. No sava tīrā atlikuma teātris bija nodevis Tautas Palīdzībai RM 15 618.

Neesmu drošs, bet domāju, ka aktieri (vismaz tie, kas spēlēja izrādē) saņēma brīvbiļetes. Mums bija rezervētas divas vietas balkona pirmajā rindā.

1943./44. gada sezona

Sezonu sākot, cerēja teātrim angažēt vairākus profesionālus aktierus, bet izdevās tikai piesaistīt vienu – Vili Štromu. Jaunajā sezonā bija paredzēti 12 jaunuzvedumi, bet paspēja uzvest tikai 11. Pirmizrāžu abonementam atkal bija ļoti liels pieprasījums, un tas zāles vietu skaitu pārsniedza jau par 25 %. Tie, kas nebija dabūjuši abonementu uz pirmizrādēm, varēja aizrunāt vietas uz otrajām izrādēm.

1944. gada pavasarī teātra direkcija bija nolēmusi trim aktieriem Almai Saivai, Arvīdam Abikam un Eduardam Celmiņam maksāt mēnešalgas. No sākuma gan viņi vēl turpinātu strādāt arī savās vecajās darba vietās. Vai viņi ar to kļūtu par profesionāliem aktieriem? Šo plānu izjauca austrumu frontes sabrukums.

Jau pirms tam 16 teātra aktieri (ieskaitot māti) bija ieskaitīti t.s. honorēto grupā – tiem maksāja par katru nospēlētu izrādi.

Pēc kara beigām Arvīds Abiks spēlēja un vadīja režijas Londonas Latviešu teātrī. Vācijā māte spēlēja Ķīles Latviešu teātrī un Špakenbergas kopā. Austrālijas dzīves laikā māte Sidnejas Latviešu teātrī spēlēja 18 lugās.

Drīz pēc sezonas sākuma Segliņam radās domstarpības ar teātra vadību, un viņš no teātra aizgāja.

Pirmais iestudējums. Jauno sezonu sāka 9. oktobrī ar Pāvila Gruznas jaundarbu – komēdiju Pūra lādi Viļa Segliņa režijā. Izrāde bija jaunangažētā Viļa Štroma debija uz Jēkabpils skatuves.

Otrais iestudējums. Tikai nedēļu vēlāk uzveda igauņu rakstnieka A. Melka 4 cēlienu luga Dienvidvējš.

Trešais iestudējums. Austras Mēteres-Ozolas komēdija Čiko Viļa Štroma režijā. Māte spēlēja lugas centrālo lomu – krustmāti Orsolu-Lolu.

Ceturtais iestudējums. Šis bija sezonas ievērojamākais notikums – Rīgas Drāmas teātra slavenā aktiera Teodora Lāča viesošanās Roplaiņa lomā Rūdolfa Blaumaņa Pazudušā dēlā. Režisors Vilis Štroms jau bija noskatījies lugu Drāmas teātrī un pārrunājis iestudējuma izkārtošanu ar Teodoru Lāci. Mātei bija uzticēta Roplainietes loma. Ar Teodoru Lāci lasītājs var iepazīties tīmeklī.

Apriņķa vecākais bija atvēlējis savu automašīnu Teodora Lāča sagaidīšanai Krustpils stacijā. Tā kā Rīgas vilciens pienāca krietnā pievakarē, tad nolēma, lai es braucot šoferim Garozam līdzi un sagaidu Lāci uz perona. Drošības dēļ esot labāk, ja šoferis paliek pie automašīnas. Tā arī izdarījām. Braucot atpakaļ uz Jēkabpili, Lācis daudz nerunāja. Ko gan viņš būtu varējis runāt ar tādu pusaudzi kā mani?

Pēc pirmizrādes Lācis bija izteicis mātei komplimentu, kuru viņa nebija aizmirsusi visu mūžu: Roplainiet! Tad nu labi sadziedājāmies.“

Piektais iestudējums. F. Arnolda un E. Baha farss 3 cēlienos Taupības kurators.

Sestais iestudējums. Ed. Vildes komēdija 3 cēlienos Laimes Pūķis.

Septītais iestudējums. Elīnas Zālītes 3 cēlienu komēdija Maldu Mildas sapņojums. Māte bija spēlējusi muižas centra īpašnieka Andreja Dzintarkalna sievu Ievu.

Astotais iestudējums. Roberta Valtera 3 cēlienu drāmas Tornī pirmizrādē 25. martā, mātei loma nebija paredzēta. Urzulas tēlotāja pirmajā izrādē nekur tālāk par teksta norunāšanu nebija tikusi, tamdēļ otrajā izrādē (nākošajā dienā vai nedēļu vēlāk?) Urzulas loma bija jāpārņem mātei.

Devītais iestudējums. Augusta Saulīša 4 cēlienu drāmā Līgo māte spēlēja Mariju Egli.

Desmitais iestudējums. 20. aprīlī Fr. Gulbja dramatiskā spēle 3 cēlienos Caur sidraba birzi gāju Eduarda Celmiņa režijā.

Vienpadsmitais iestudējums. Sezonas pēdējam iestudējumam teātris uzveda K. J. Miķelsones dzīves spēli Slinkā sieva. Māte spēlēja lauku sētas darba un veco tradīciju sargātāju Gāršu māti. Šis bija teātra pats pēdējais iestudējums, pirms tas savu darbību bija spiests izbeigt, jo padomju armijas jau bija sasniegušas Latvijas austrumu robežas.

Teātra divu gadu pastāvēšanas laikā no 20 iestudējumiem māte bija spēlējusi 11 lugās.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com