Lasītāja vēstule

Vēlos izteikt atbalstu manam kādreizējam skolas biedram Ivaram Mirovicam (Lasīt. vēst. „Latvietī“ Nr. 553) par viņa skaidro skatījumu Latvijas vēstures pagājušos simt gados un vērtējumu par latviešu tautas identitātes saglabāšanas izredzēm nākotnē. Kārlis Ulmanis bija izcilība Latvijas Valsts prezidentu vidū, vadot valsts ievērojamo uzplaukumu un latviešu tautas nacionālās pašapziņas nostiprināšanos 20. gadsimtā. Pat profesors Edg. Dunsdorfs, kuŗš polītiski kritizēja Ulmani, savā grāmatā Deviņvīru spēks Kārli Ulmani atzina par 20.gs. Latvieti. Ulmaņa autoritārās iekārtas kritiķi arvien piemirst, ka 1930-os gados, sekojot pasaules ekonomiskajai krizei, turpat visās Austrumeiropas valstīs pastāvēja autoritāras iekārtas, arī mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā.

Padomju laika propagandas un dezinformācijas pēdas vēl arvien redzam šodienas Latvijā. Ne tikai atsevišķām partijām noliedzot Latvijas okupāciju 1940.gadā, bet mēģinot latviešu tautai iestāstīt, ka tās 'vēsturiskie ienaidnieki' ir vācieši, kaut apgaismības idejas un reliģijas vērtības saņēmām no Eiropas rietumiem, lielā mērā Vācijas, nevis no austrumiem. Un kādēļ 2. pasaules kaŗa beigās devāmies trimdā uz rietumiem, nevis austrumiem? Un kādēļ Latvijas polītiķiem ir atturība atzīt, ka Latvijas pamattautas ir latvieši un līvi, kuŗiem Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur viņu nacionālā identitāte, t.i., kultūras un valodas, var nākotnē tikt saglabātas, kamēr citu Latvijas tautību piederīgo kultūru un valodu saglabāšana ir garantēta citās valstīs. Arī Eiropas Savienība atzīst, ka valsts pienākums ir priōritāri aizsargāt savu pamattautu kultūras un valodas. Tai pašā laikā Latvijas polītiķi izvairās runāt par latviešu tautas kultūrālā mantojuma saglabāšanas iespējām nākotnē, jo, lūk, esot jārunā par Latvijas tautas kultūras interesēm. Kas tās ir? Mūsu cienījamā bij. Kultūras ministre, pagājušā gadā viesojoties Austrālijā, mūs mulsināja, sludinot Latvijas kultūrālo identitāti, nevis latviešu, krievu, vācu, igauņu, lietuviešu u.c. tautību kultūrālās vērtības, kuŗas mēs tāpat cienām un pareizi, ka arī mūsu valsts tās atbalsta.

Papildinot I. Mirovica rakstu, gan minēšu, ka mūsu pašreizējais Latvijas prezidents ir izņēmums polītiķu vidū, jo ar inteliģenci un pašapziņu runā par latvietības, latviskuma un latviešu kultūrālās identitātes un valodas aizsardzību Latvijā, tai pašā laikā neaizskaŗot nevienas citas tautības Latvijā piederīgo kultūrālo mantojumu.

Jānis Priedkalns,
Adelaidē
Laikraksta „Latvietis“ redakcijai,
20. VIII 2019.