Lien ārā no migas, svētki nāk...

Gandrīz vai negribējās ticēt, bet kad biju aprunājies ar vairākiem līdziedzīvotājiem, tad sapratu, ka jātic vien būs. Ziemassvētki ir jau pie durvīm. Agrāk, teiksim – vecos laikos, nebūtu ko uztraukties. Ziemsvētki taču tiek svinēti katru gadu. Un kā vēl! Nekas jauns tas nav.

Bet šogad ir drusku savādāk. Daudzas lietas ir savādāk. Par piemēru, šogad vairs nezinu vārdus nevienai Ziemsvētku dziesmai. Liekas, bij' kaut kas par eglīti... Bet tas arī ir viss. Šogad dzīvoju mazā, mazā istabiņā, kur nekādas svinības nevar sanākt. Tad kaimiņiene saka, ka beidzamais laiks izsūtīt Ziemsvētku kartiņas – draugiem, radiem, paziņām... Nesaprotu! Visu mūžu neesmu kartiņas sūtījis, kāpēc tagad man būtu jāsāk? Bet kaimiņiene saka, lai nu neesot tāds skopulis. Dārgs prieks jau nu gan esot, bet lieta paliek lieta – jāsūta ir. Runa taču esot par Ziemsvētkiem. Apjautājos, ko viņa domā ar – dārgs. Nu tā – no trīs līdz pieci dolāri gabalā. Pasmaidīju un gāju projām. Tante piedzērusies. Laikam sākusi jau svētkus svinēt.

Aizgāju savā istabiņā un apsēdos pie galda. Paņēmis piezīmju blociņu, nodomāju pierakstīt, ko man vajadzētu darīt, lai sagatavotos Ziemsvētkiem.

Kā jau teicu, kartītes nekad neesmu sūtījis – nesākšu jau nu tagad, kad tās esot tik dārgas. Protams, tai kaimiņienei jau nu neticu, bet šā vai tā – savs rublis jau jāizdod būtu. Kāpēc svaidīties ar naudu. Tad jau labāk nopērk kādu lieku blašķi...

Tā kā esmu vieninieks, tad egli jau nu ar nebūtu nekāda nozīme pirkt. Tā vajadzīga tikai ģimenēm, lai būtu kur palikt dāvaniņas apakšā. Tātad – egli nē. Nu, ja jau nav egle, tad svecītes ar nav ko pirkt; kur tad tās spraudīs? Nu re, kā sāk viss iet no rokas... Ja nav svecītes, tad nav vajadzīgi svečturīši... punkts! Nav vajadzīgi nekādi grabuļi, ko kārt eglē, jo egles nav. Ne tikai grabuļi nav vajadzīgi, bet lieki ir arī spožie eņģeļmati...

Tad jau sniegs, jeb pareizāk sakot vate, arī būtu lieki. Vai cik man forši iet uz priekšu! Uz to joku – jeb – uz tik labām sekmēm būtu jāiemet viena čarka. Labāk tās dziesmas ies tanī paurī iekšā, kad sākšu mācīties. Jādzied jau kaut kur droši vien būs, vai nu nodzīvosi visus svētkus kā mūks... Runājot par mūkiem, kā būtu ar mūku liķieri Benedikteni? Āāā... Tas jau nu gan ir jāpērk; ko var zināt, ka neatnāk kāda sieviešu kārtas paziņa ciemos. Ko tu tādā mazā istabiņā citu sadarīsi. Varbūt pat divas pudeles... Svētki ir gari...

Pēc pusstundas man liste – kas jādara un kas jāpērk – bija gatava. Nemaz nebija tik grūti. Sešas pudeles labas kvalitātes un markas dzērienus... Un piparkūkas.

Vai manu dieniņ'... Kur lai es ņemu piparkūkas?

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“