Pavisam nopietni ņemot...

Man šķiet, katrs jau zin, ka es neesmu nopietni ņemams (tautas valodā – neesmu ņemams par pilnu). Bet ja jau es būtu pilns, tad jūs galīgi nekā nesaprastu – ne ko es vāvuļoju, ne ko es stāstu, un tas būtu ļoti bēdīgi kā jums, tā man. Tāpēc varbūt labāk par saprašanu nerunāsim un turpināsim kā līdz šim: es muldēšu un jūs čortosieties. O'KEY?

Vakar ne televizorā, ne laikrakstos neko citu nevarēja dzirdēt kā tik par Coronovirusa uzbrukumiem un paredzamām sekām. Kā man parasts šādos gadījumos, kad nesaprotu vai negribu saprast, par ko iet runa, es nogriežu tele-kasti un eju gulēt.

Bet tas neko nelīdzēja. Kad no rīta to kasti atkal ieslēdzu – ziņas bija vēl bēdīgākas – daudzi cilvēki jau bija nolikuši karotes. Lai izvairītos kļūt par vienu no tiem, es šorīt brokastīs karoti nemaz neņēmu rokā. Ēdu mannā putru ar dakšiņu. Drusku ilgāk tā lieta ievilkās, bet kur man jāsteidzas. No tā kas tev priekšā, tu tik un tā neaizbēgsi. No tā kas tev dzenās pakaļ no pakaļpuses, ja nu arī nē. Tātad – ēdi savu putru un nedomā vislabāk neko. Es jau saprotu, ka ir ļoti grūti ēst putru un nedomāt par zapti vai cukuru. Bet vajag trenēties. Katru reizi, kad ēd auzu pārslu putru, domā par kaut ko saldu. Vai nu par meitenēm, kas īsos bruncīšos tērpušās danco kumeliņi, kumeliņi, vai par medus burciņu, vai pat par saldējumu. Nav jau tie tik saldi kā cukurs vai zapte, bet tas vismaz novērsīs tavas domas no tās sasodītās putras. Tikai nepārprotiet, es nečortojos par putru, bet par...

Jā, kas tad tas bija, par ko es čortojos? Vai es vispār čortojos? Tas neizklausās pēc manis. Nav manā dabā. Un nav arī nemaz latviski jeb tautiski. Jej bogu, kaut kas ir sagājis dēlī. Nav ne laika, nedz patikas meklēties, kas tas bija, kas salaida manu rakstamo dēlī. Bet nav jau pirmā reize un nebūs arī pēdējā. Tādēļ atstāsim kā ir un sāksim jaunu paragrāfu.

Šodien ir smuka diena. Ārā nav sevišķi smuks – taisās uz lietu. Ššššssss... (ne vārda par līšanu un draņķošanos, to jau es vienreiz minēju). Saulīte gan negrib spīdēt, bet auksts jau vēl nav. Kad paliks auksts, tad sāks salt un tad – gribi vai negribi, būs jāiet iekšā. Kur tā iekša ir, neesmu vēl noskaidrojis. Bet kur man jāsteidzas. Visa diena priekšā. PAGA, PAGA – man sāk palikt tā savādi ap galvas vietu jeb smadzeņu podu. MAN IR TĀDA NELABA NOJAUTA, ka šeit jau vienreiz biju; noteikti minēju ka nav jāsteidzas. HA, ko es zinu, vai ir, vai nav. Labāk metīsim mieru un šito muļķošanos izbeigsim, ka neiebāž mūs vēl kādā Aprūpes namā. Tad tik būtu joki. Tā, tā...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“