LR vēstnieka Kanādā Kārļa Eihenbauma uzruna

Palielināt / Enlarge

LR vēstnieks Kanādā Kārlis Eihenbaums pie topošā pieminekļa komunisma upuriem. FOTO Latvijas vēstniecība Kanādā.

Palielināt / Enlarge

LR vēstnieks Kanādā Kārlis Eihenbaums pie topošā pieminekļa komunisma upuriem. FOTO Latvijas vēstniecība Kanādā.

14. jūnijs ir skumja diena, tā ir izvesto atceres diena, ko dēvējam par Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.

Tas ir viens no traģiskākajiem mūsu tautas un mūsu zemes 20. gadsimta notikumiem.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju – lielu un mazu, jaunu un vecu, masveidīga izvešana uz Padomju Savienības iekšzemes apgabaliem, pamatā uz Sibīriju. Tika izsūtīti 15 424 Latvijas iedzīvotāji. Apmēram trešdaļa no tiem nekad neatgriezās. Represijas skāra arī mūsu kaimiņus. No Baltijas, kā arī no okupētajiem Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas apgabaliem, teritorijām, kuras saskaņā ar noziedzīgo Staļina-Hitlera vienošanos, ko zinām kā Rībentropa – Molotova paktu, sagrāba Padomju Savienība, kopumā deportēja ap 100 000 cilvēku. Tas ir noziegums, kuru tā īsti un nepārprotami padomju varas pārstāvji vai tās mantinieki, līdz šim nav nedz nosodījuši, nedz pat atzinuši.

Latvijā pirmās padomju represijas sākās līdz ar mūsu valsts okupāciju un likvidēšanu – jau 1940. gada 17. jūnijā, pat vēl pirms formālās pievienošanas Padomju Savienībai, kas notika 1940. gada 5. augustā.

Padomju Savienība vēl pirms Latvijas, Igaunijas un Lietuvas okupācijas bija sagatavojusies Baltijas iedzīvotāju iznīcināšanai un deportācijām. Tā jau 1939. gada 11. oktobrī, Otrā Pasaules kara laikā, tika izdota pavēle Nr. 001223 Par pretpadomju elementu izsūtīšanas operācijas izpildes kārtību no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Maskavā visu izlēma un iedarbināja represīvo mehānismu. Izsūtāmo saraksti tika izveidoti 1941. gada janvārī. Tie tapa Maskavā, un kaimiņš kaimiņu nenodeva.

Arestējot izsūtāmos, neminēja nekādus iemeslus, izveda visus – vīrus un sievas, zīdaiņus, vecus un slimus cilvēkus, neviens netika saudzēts vai glābts. Arestētos veda uz dzelzceļa stacijām, kur jau gaidīja aizrestoti preču un lopu vagoni. Tur vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm. Staļiniskajās deportācijās cieta ne tikai latvieši, bet arī citu tautību mūsu pilsoņi.

Varas iestādes neko nepaskaidroja – tās izlikās, ka nekas nav noticis, laikrakstos neparādījās ne rindiņa par pazudušajiem, nekur nevarēja griezties pēc informācijas, palīdzības vai aizstāvības. Arī pasaule klusēja.

Latvijas tauta nekad neaizmirsa šos notikumus. 1987. gada 14. jūnijā vairāki tūkstoši cilvēku pirmo reizi atklāti pulcējās piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu deportāciju upurus. Trešās Atmodas gados šo piemiņas dienu, līdzīgi kā 25. martu, kad 1949. gadā izveda ap 50 000 cilvēkus no Latvijas vien, sāka atzīmēt atklāti.

Pieminēsim mūsu upurus ar cieņu!

Kārlis Eihenbaums,
Latvijas vēstnieks Kanādā
2020. gada 13. jūnijā.